-
R.Šūmana plāns. Parīzes līgums
Iespējams, vislabāk zināmā ASV internacionālā ierosme- ir Maršala plāns, kā galvenais ierocis, ko pielietoja ASV, lai atbalstītu Eiropas integrāciju. Maršala plānam jeb Eiropas Atgūšanās programma paredzēja kara izpostītajām Eiropas valstīm sniegt finansiālu palīdzību. Šī plāna noteikumus pieņēma 17 valstis. Uz šī plāna bāzes ASV ierosināja centra izvedi, kas organizētu saņemto materiālo palīdzību. Maršala plānam bija gan ekonomiskas , gan politiskais aspekts.
Pūles 1940. gados realizēt Čērčila virzīju par vienotu Eiropu veda uz paplašinātu ekonomiku un politisku korporāciju, bet neveda ne uz ko līdzīgu Eiropas Savienotajām Valstīm. Eiropas līderiem bija vajadzīga jauna stratēģija, lai attīstītu šo mērķi. 1950. gada 9. maijā R. Šūmans, Francijas ārlietu ministrs, ieskicēja plānu apvienot Eiropas sīvāko ienaidnieku- ogļu un tērauda industrijas, Franciju un Vāciju.…
Integrācijas procesiem bija komplekss raksturs, to veicināja: 1. ekonomiskie faktori; 2. politiskie faktori; 3. drošības faktori; 4. un kā citi autori atzīmē arī – sociālie faktori. Viens no pirmajiem Eiropas integrācijas soļiem bija- Dinkerkas līgums 1947.gadā, kara dalībvalstis bija Anglija un Francija. Šis līgums paredzēja abu valstu kopdarbību, drošības nodrošināšanā. Nākošais svarīgais solis bija 1948.gada 17. martā parakstītais Briseles pakts, kura dalībvalstis bija Anglija, Francija un Beniluksa valstis, šis pakts noteica pirmo Eiropas aizsardzības polu. Uz šī pakta pamata tā paša gada vasarā ASV uzsāka sarunas ar Rietumeiropas valstīm par t.s. Atlantiskās Alianses veidošanu, kas sevī ietvertu vairāk valstis nekā Briseles paktā. Nozīmīgu lomu integrācijas procesa veidošanā ieņem t.s. Hāgas kongress, kad 1948. gadā vairāk nekā 700 politiķu no 17 Eiropas valstīm sanāca kopā, lai meklētu veidus kā uzsākt Eiropas valstu kopdarbību. Kongress deva impulsu, lai pēc tam izveidotu Eiropas Padomi.
