Es nevēlos vairs ne ar vienu runāt, satikties, viss apnicis! Vēlos tikai palikt viena, vēlos mieru! Šādas domas reizēm ienāk prātā ikvienam, arī man. Un nereti tiek aizvērtas durvis apkārtējo draudzībai. Kas notiks brīdī, ka atkal šīs durvis atvēršu? Vai kāds mani aiz tām gaidīs? Bieži vien šai mirkī nāk sāpīga apjausma – esmu palikusi viena.
Vēlēšanās pabūt vienam, manuprāt ir ļoti dabiska un normāla. Ikvienam savu reizi nepieciešams pabūt vienatnē, lai sakārtotu domas un atpūstos. Taču visam ir savas robežas. Ja vēlme būt vienam ņem pārsvaru pār vēlmi iziet sabiedrībā, varētu jau to saukt par sava veida depresiju. Un tas nebūt vairs nav tik pozitīvi. Šādā situācijā iziet ārpus mājas ar draugiem būtu daudz veselīgāk kā norobežoties no visiem.…
