Sirmā senatnē, baltu ciltis vēl bija spēcīgas un aptvēra milzīgus plašumus no Volgas līdz Baltijas jūrai. No dienvidaustrumiem pamazām spiedās slāvu ciltis, kas baltus pamazām dzina uz ziemeļiem. Toties somu-ugru ciltis bija veiksmīgi atstumtas uz skarbajiem ziemeļu apgabaliem, pāri palikušie līvi mierīgi sadzīvoja ar baltiem, nekas neliecināja par tuvojošos nelaimi. Gadiem ritot, slāvu ciltis baltus pamazām atspieda līdz Baltijas jūrai un apstājās, kaut kas biedējošs tos atturēja doties tālāk. Balti vēl joprojām bija spēcīgi. Dienvidu robežu ar ģermāņiem sargāja kareivīgie prūši, no igauņiem ziemeļu robežu aizstāvēja ne mazāk kareivīgie latgaļi, bet pa vidu bija apmetušies leiši. Pamazām pāri baltu apdzīvotajiem novadiem savilkās negaisa mākoņi. Medījuma kļuva ar vien mazāk, vasarās uznāca milzīgs sausums, ziemās dzīvi bendēja negants sals. Lauksaimniecība bija izkopta pavisam nedaudz, tomēr, pazūdot medījumam, tā pamazām sāka attīstīties. Dzīves vērtība ar vien vairāk kļuva atkarīga no laika apstākļiem. Balti sāka dedzīgāk pielūgt dievības un centās no tām izlūgties labvēlīgus laika apstākļus.
Tajā laikā, Vecie Dievi vēl nebija novērsušies no cilvēkiem un brīvi mita uz zemes. Tie labprāt uzklausīja cilvēku lūgšanas un palīdzēja tiem. Vecie Dievi bija labestīgi, tomēr mazliet niķīgi, kā mazi bērni, katrs sev gribēja vairāk uzmanības nekā otram. Tieši tādēļ viņi bieži savā starpā strīdējās un plēsās.…
