Jānis Poruks savos prozas darbos vērīgi ielūkojas cilvēka jūtu un emociju pasaulē, meklējot to nemieru, bailes, izmisumu, prieku, harmoniju, kas liek tam rīkoties, kas vada cilvēku.
Ļoti liela nozīme Jāņa Poruka prozas darbu varoņu dzīvē ir sirdsapziņai. Cilvēka dzīvošana saskaņā ar savu sirdsbalsi ir liela laime un tikpat lieka nelaime ir nesaskaņa ar to. Par traģēdiju izvēršas Anša dzīve darbā “Pērļu zvejnieks”, jo Ansis nevarēja rast mieru starp savām jūtām un pienākumu. Viņš nespēja nemīlēt, bet nespēja arī neklausīt sirdsbalsij, kas lika izpildīt pienākumu pret Tālheinu. Arī Cibiņš stāstā “Kauja pie Knipskas” atstāja šo dzīvi, sirdsapziņas mocīts. Abi šie zēni ļoti pārdzīvoja savu nespēku pārkāpt savām dziļākajām vēlmēm un iekšējais nemiers tos novārdzināja. Turpretī Zalkšu saimnieks darbā “Sirdsšķīstie ļaudis” bija laimīgs, jo savu dzīvi vadīja ieklausoties savās iekšējās izjūtās, palīdzot grūtībās nonākušajam un sāpinātajam: “ Vai Zalkšu saimnieks bija laimīgs? Jā, kamēr tas spēja palīdzēt, kamēr tas atdeva beidzamo grasi otram, pats arī trūkumu ciezdams.” Tātad cilvēka mieru un laimi lielā mērā nosaka cilvēka saskaņa ar savu sirdsbalsi. …
