Lai arī ar kādiem grafiskajiem modeļiem tiktu mēģināts attēlot komunikācijas process, tā pamatforma paliek viena un tā pati – galvenās sastāvdaļas, bez kurām komunikācija nevar eksistēt, ir sūtītājs, kanāls un saņēmējs – vienalga, par kāda veida komunikāciju tiktu runāts. Tāpat ir arī ar zīmes modeļiem – ir dažādi veidi, kādos mēģināts attēlot to, kā zīme uztverama, taču pamatā tie visi ir vienādi. Zīmes modelim mēs pievēršam uzmanību tikai brīžos, kad nākas saskarties ar kādu zīmi, ar kuru neesam pazīstami, tāpat kā parasti balstāmies uz pieredzi un paredzamu saistību starp zīmi un objektu, ko tā apzīmē.
Neapzināti mēs katru dienu kodējam vēstījumus dažādos veidos – runājot ar ģimeni, runājot ar draugiem vai priekšnieku katru reizi tiks izmantota cita kodu sistēma. Arī saņemtās ziņas ir dažādi kodētas – ziņu pārraides valoda televīzijā atšķirsies no konkrētai mērķauditorijai domāta žurnāla valodas, ziņojums no bankas atšķirsies no brīvā laikā lasītas grāmatas.
Viena no retajām zīmēm, kur mēs skaidri apzināmies gan zemtekstu, gan veidu, kā šis zemteksts noslēpts, ir karikatūra – ja tā atbilst neseniem notikumiem, kariķētais notikums būs saprotams uzreiz. Citos gadījumos (literatūrā, kino mākslā, gleznās) tik liela uzmanība šīm abām zīmes sastāvdaļām netiek pievērsta.
…
