Kaislības.
Kaislību avots ir tumšais spēks, tie ir dēmoni. Nokļūstot dēmoniskās dziņas varā, cilvēks zaudē savu dievlīdzības brīvību un atkrīt no dievišķās dzīves. Kaislības sagūsta mūsu sirdi un lai no tām tiktu vaļā ir vajadzīga garīga piepūle.
Svētie tēvi par astoņām galvenajām kaislībām uzskata negausību, netiklību, skumjas, grūtsirdību, mantkārību, godkāri, lepnību un dusmas. Vienīgā no šīm kaislībām – skumjas, var būt pestījoša tikai tās ir pastrādātā grēka dēļ. Dusmoties mums ir tiesības tikai uz tiem, kas mūs grib novērst no Dieva. Visas kaislības ir dvēseli postošas, it īpaši grūtsirdība un lepnība.
Kaislības var tikt uzvarētas, sirdi attīrot ar pastiprinātām lūgšanām. Svarīgi ir attīstīt kaislībām pretējus tikumus, piem., attīstot pazemību iepretim lepnumam, iepretim grūtsirdībai būt priecīgam. Tā ir cīņa daudzu gadu garumā. Katra pretošanās kaislībām tās pavājina un patstāvīga pretošanās pat iznīdē.
Aizraušanās.
„Nekas nedrīkst pār mani valdīt.”
Sātans cenšas panākt, lai mēs radītu sev elku, par kuru pastāvīgi domātu un kuram Dieva vietā atdotu savu sirdi. Tādēļ tas kārdina mūs ar bagātību, slavu, ar pieķeršanos dzīvniekiem, cilvēkiem, lietām, liek aizrauties ar zinātni, mākslu, literatūru, sportu utt.…
