Mainība. Mutācija

To izraisa 1)vides faktori; 2)alēļu lielais skaits; 3)gēnu regulēšana. Mainību iedala:
Fenotipiskā – neiedzimstošā – pārmaiņas organisma fenotipā. Gēns + vide = fenotips. Gēns noteiktos vides apstākļos rada noteiktu pazīmi, bet ne vienmēr organisma fenotips atspoguļo organisma genotipu, piemēram, gēna nepilnīga penetrance, pazīmes variabla ekspresivitāte. Fenokopija – ģenētiskā defekta imitācija, piemēram, a)diabēts – ja lieto atbilstošus medikamentus, cilvēks ir vesels, tātad viņš ir vesela cilvēka fenokopija; b)hipertireoze – attīstās, ja trūkst jods, līdzīgi kā iepriekš.
Genotipiskā – iedzimstošā – pārmaiņas genotipā jeb ģenētiskajā materiālā.
Kombinatīvā mainība – gēni nemainās, mainās tikai to kombinācijas (nekas jauns nerodas). Tās avoti: a)hromasomu neatkarīgā kombinēšanās mejozes anafāzē I; b)gametu nejauša kombinēšanās apaugļojoties; c)krosingovers mejozes profāzē I; d)līdzsvarotās hromasomu aberācijas.
Mutatīvā mainība – organisma primārā mainība, pārmaiņas tieši DNS. Avots ir mutācijas – iedzimtības materiāla nejaušas, pēkšņas un neatgriezeniskas pārmaiņas. Visbiežāk mutācijas izpaužas fenotipā, un tās ir dabā universāla parādība, respektīvi, ir visām dzīvajām būtnēm. Mutācijas klasificē:
Pēc rašanās vietas:
ģeneratīvās – nenobriedušas dzimumšūnas, šīs mutācijas iedzimst arī nākamajām paaudzēm;
somatiskās – nākošajām paaudzēm netiek nodotas, šo mutāciju dēļ veidojas organismi ar neviendabīgiem audiem – mozaīkas, piemēram, 1)viena acs vienā krāsā, otra citā; 2)pigmentārā kseroderma – liela jutība pret UV starojumu, šūnas nespēj izlabot UV starojuma radītos bojājumus.
Pēc pārmaiņām fenotipā:
Fizioloģiskās, piemēram, fenilketonūrija;
Bioķīmiskās, piemēram, Teja-Saksa slimība;
Morfoloģiskās, piemēram, Marfāna sindroms – ļoti garas rokas, kājas, pirksti, būtībā pārmaiņas saistaudos.
Pēc adaptīvās nozīmes – var konstatēt uz izvērtēt konkrētos vides apstākļos:
Derīgas – palielina pielāgotību vides apstākļiem;
Kaitīgas – vairums, samazina pielāgotību vides apstākļiem;
Neitrālas.…