Astoņdesmitie gadi ir nozīmīgs posms latviešu literatūrā, kas aptver stagnācijas gadu “ziedu laiku”, pārejas perioda neapturamo virzību pretī brīvībai (gan vārda, gan indivīda, gan valsts) un, visbeidzot, demokrātijas “sprādzienu” astoņdesmito gadu nogalē. Literārā dzīve, dabiski, iet roku rokā ar sabiedrisko. Tieši literāti, mākslinieki, mūziķi u.c.inteliģences pārstāvji ir tie, kas aizsāk cīņu par neatkarības idejas realizēšanu dzīvē.
80.gadu dzejā turpina strādāt viens no visu laiku dižākajiem latviešu dzejniekiem Ojārs Vācietis (krājumi “Zibens pareizrakstība”(1980), “Si minors” (1982)). Diemžēl 1983.gadā dzejnieks aiziet no dzīves un krājums “Nolemtība”, kurā apkopoti pēdējo gadu labākie dzejoļi, iznāk jau pēc O.Vācieša nāves 1985.gadā.
Vizmai Belševicai iznāk dzejoļu izlases krājums “Kamolā tinēja” (1981), kas kļūst ļoti populārs tautā. 1987.gadā iznāk krājums “Dzeltu laiks”. Krājuma ievaddzejolī paustā doma: “Zieda un cirvja strīdā / Uzvarētājs vienmēr būs cirvis” ir kā vadmotīvs visai V.Belševicas daiļradei: nedzīvais pret dzīvo, vara pret personību. …
