Mūsu tēvzeme ir cietusi daudz, tāpat kā tās cilvēki. Sievu asarām ir pildītas Daugavas krāces, jo dēli, vīri un tēvi savu pēdējo elpu ir dvesuši kara laukā. Mūs vieno vēsture – kopīgi prieki, bēdas par aizgājušajiem un cieņa par degsmi un drosmi, ar kādu mūsu senči nešaubīgi ziedojās šīs zemes nākotnei, savu bērnu brīvībai, mums. Katru dienu mēs savu ikdienas soli speram uz pilsētas bruģa, kas klusi glabā to, ko nevar aprakstīt vēstures grāmatās. Tā ir ticība. Ticība, ka šī zeme reiz taps brīva. Paldies šiem varoņiem, maniem varoņiem, kas deva manai paaudzei iespēju just brīvību, paldies, ka ar lepnumu varu saukt sevi par latvieti!…
