Civilprocesuālajās attiecībās tāpat kā civiltiesiskajās attiecībās nereti rodas nepieciešamība uzdot savu lietu kārtošanu citai personai. Tam par iemeslu var būt pārstāvāmās personas prombūtne, nepietiekama kompetence vai pat vienkārši nevēlēšanās kādas lietas kārtot. Juridiskai personai vispār nav iespējams kārtot lietas kā tikai ar pārstāvja palīdzību.1
CPL 82.pantā noteikts svarīgs civilprocesuāls princips - tiesības uz pārstāvību civilprocesā. Kā zināms, arī kriminālprocesuālajā likumdošanā pastāv līdzīgs princips - tiesības uz aizstāvību. Taču starp abiem šiem it kā līdzīgajiem procesuālo tiesību principiem pastāv liela atšķirība. Kriminālprocesā aizstāvības tiesības personai nodrošina valsts (ja persona pati nevar nolīgt advokātu), turpretī civilprocesā valsts dod iespēju savu lietu veiksmīgākai vešanai tiesā pieaicināt pārstāvi.…
