„Ar eksistenciālismu mēs saprotam tādu mācību, kas dara iespējamu cilvēka dzīvi un kura turklāt apgalvo, ka jebkura patiesība un jebkura rīcība kā priekšnosacījumu prasa kaut kādu vidi un cilvēcisko subjektivitāti,” darbā „Eksistenciālisms – tas ir humānisms” saka Žans Pols Sartrs (1905 – 1980). [2; 407].
Eksistenciālisms vispirms radās filozofijā. To nodibināja dāņu filozofs S. Kjerkegors (1813 – 1855). Literatūrā eksistenciālisms pieteica sevi pirms Otrā pasaules kara, galvenokārt Francijā, bet kara laikā un īpaši pēc kara izplatījās daudzu tautu literatūrā. Spilgtākie pārstāvji ir Ž. P. Sartrs, A. Kamī, F. Kafka u.c. Ietekmes saskatāmas arī latviešu literatūrā, piemēram, K. Zariņa, G. Zariņa, G. Jankovska darbos.
Albērs Kamī nebaidās mest izaicinājumu Ž. P. Sartram, apšaubīt vienu no viņa filozofijas pamattēzēm- „eksistence ir pirms būtības”, viņš to apvērš, apgalvo, ka jebkuram sabiedrības loceklim ir jārēķinās ar cilvēces vēsturisko pieredzi. Kamī tiecas iezīmēt robežas, kuru ietvaros var pastāvēt cilvēcība, un šīs robežas saskata vispārcilvēciskajās atziņās, kultūras pieredzē. Pēc A. Kamī domām nav nekā tāda, kas dievu pamestajā pasaulē varētu iegrožot cilvēka brīvību. Viņš grib no jauna atrast un apliecināt cilvēku, grib apliecināt viņa „dievišķo dabu”. …
