Jau kopš seniem laikiem, kad vēl nebija izgudrots ne globālais tīkls – internets, ne radio, ne televizors, kad netika izveidotas tipogrāfijas, ļaudis prata novērtēt sev apkārt esošo pasauli - dabu, ar kuru daudz ciešāk bija saistīta viņu ikdiena, nekā tā ir šodien redzama - pilna ar elektroniku un dažādām augsti attīstītām mehanizētām ierīcēm. Cilvēks pakāpeniski mazāk sāk pielietot mātes dabas dotās ekstremitātes.
Cilvēks jau sen ir iznācis no meža, un mūsdienās cilvēce ir tik ļoti attālinājusies no tā, ka bieži vien tajā saskata tikai kokus kā naudas ieguves materiālus, nevis meža dzīvo organismu, skaisto ainavu un atjaunojamo dabas resursu, kura visas daļas ir nepārtrauktā mijiedarbībā un notiek vielu aprite. Mežs ir ne tikai krāšņums, bet arī bagātība. Cilvēki vairs neprot paskatīties uz mežu ar tādām - apbrīnu un mīlestības pilnām - acīm, ar kādām uz to raudzījās senie latvieši, ne arī dzen saklausīt to:
Es uzkāpu kalniņā
Meža balsis klausīties:
Oši, kļavi gavilēja,
Vītoliņi čivināja.
Kā zināms, senie latvieši bija krietna strādātāj tauta, tāpēc bieži savu laiku pavadīja dodoties uz mežu un smagi tur strādājot. Ko bāliņi, iebraukuši mežā, darīs? Saprotams, ka cirtīs kokus. Vedīs no meža mājās malku un skanīgus priežu baļķus jaunas istabas, klēts, staļļa, rijas vai pirtiņas būvei. …
