Ikviens cilvēks, liels vai mazs, vecs vai jauns, kādreiz ir domājis par laiku. Kas tad īsti ir laiks? To var raksturot kā mūžīgu pavedienu, kam tu nekad neatradīsi galus. Laikam nav ne sākuma, ne beigas, tāpēc jau tas ir tik bezgalīgi varens. Tam ir neizmērāma un nenosakāmi liela vērtība, kuru mums jāizmanto tā, lai nebūtu nekas jānožēlo.
Kad kārtējā diena ir pavadīta un tu secini, ka atkal kaut kas nav izdarīts, tad gribas jautāt, kurš ir nozadzis mūsu laiku? Laika zagļi ir dažādi notikumi, darbības vai citi faktori, kuri burtiski mums atņem kādu nelielu posmiņu no mūsu dzīves. Laika zaglis var būt gan cilvēks, gan televizors, gan sastrēgumi vai jebkas, kura dēļ tu neesi pavadījis laiku pilnvērtīgi un lietderīgi. Jo vairāk tiek zagts tavs laiks, jo nepilnvērtīgāka kļūst tava dzīve. Patiesībā, nevar noliegt, ka arī tu pats sev vari nozagt laiku, darot tādas lietas, kuras tajā brīdi varētu atlikt uz vēlāku vai nedarīt vispār.
Bieži var dzirdēt cilvēkus sakām, ka laiks skrien. Uzreiz es prātā uzburu skatu, kā laiks ar portfelīti rokās, pulkstenī skatīdamies, traucas uz priekšu. Man šāda aina liekas uzjautrinoša, bet patiesība ir skarbāka. Laikam skrienot uz priekšu, var daudz ko nokavēt no dzīves. Tas ir kā laika trūkums, ko mums nākas bieži izjust. Tiecoties izdarīt vienu, mēs varam nepaspēt izdarīt otru, un I. Ziedoņa dzejolī „Mēs vienmēr dzīvi nokavējam” arī var skaidri saskatīt šo dzīves patiesību:„mēs vienmēr dzīvi nokavējam/ kad skrienam pakaļ kādam vējam.”
…
