-
Nacionālo konfliktu rašanās un risināšanas veidi Aizkaukāzā
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| Nacionālo konfliktu cēloņu un būtību komplekss apraksts Aizkaukāzā | 6 | |
| Nacionālo konfliktu pušu pozīcijas un intereses Aizkaukāzā | 11 | |
| Secinājumi un iespējamie konfliktu risinājuma veidi Aizkaukāzā | 14 | |
| Izmantoto avotu un literatūras saraksts | 16 |
Vienīgais iespējamais veids, kā atrisināt nacionālus konfliktus, ir ilgtermiņa perspektīva, kas mainīs vairākas paaudzes, kā rezultātā tiks aizmirstas vairākas vecās sēras, un tiks apšaubītas neatzīto valstu pašreizējās priekšrocības. Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšana ievērojami apgrūtināja šo procesu un padara reālāku integrāciju Krievijā,
nevis reintegrāciju Gruzijā, tomēr neatceļ faktu, ka ar laiku konflikta asums tiks samazināts uz spēka mēģinājumu neesamības fona no aktoru puses, mainīt pašreizējo stāvokli. Situācijā ar Kalnu Karabahu ir lietderīgi aplūkot Armēnijas un Kalnu Karabahas armēņu piekrišanu atdot Azerbaidžānas okupēto teritoriju (kas pārspēj Armēnijas militāro un enerģisko potenciālu, neraugoties uz aliansi ar Krieviju), apmaiņā pret tādu apstākļu radīšanu, kuros Kalnu Karabahai būs skaidras garantijas, lai saglabātu armēņu nacionālo identitāti, kā arī pastāvīgu kontaktu ar Armēniju. Abhāzijas gadījumā ir lietderīgi runāt par iespēju izveidot jaunu konfederatīvu valsti
ar Gruziju, kas skaidri noteiktu Abhāzijas statusu un garantētu abhāzu etniskās grupas pastāvēšanas un paplašināšanas tiesības. Dienvidosetija tiek uzskatīta par problemātiskāko
gadījumu savu spilgti izteikto apvienošanās centienu ar Krieviju dēļ, tomēr arī ar to izdosies vienoties ar līdzīgiem ar Abhāziju vai Kalnu Karabahu nosacījumiem, bet ne pēc gada vai diviem. Neviena no iepriekšminētajām nacionālo konfliktu pusēm, pašlaik nav gatava doties uz jebkādu piekāpšanos, vēl pārāk svaiga atmiņa par 90. gadu asiņainajiem notikumiem,
etnisko pretstatu, bailes no etnosa izzušanas, tomēr kompleksu pasākumu, burkānu metožu, nevis pātagu un aktīvā dialoga izmantošana starp visiem šīs konfrontācijas aktoriem, var radīt savus rezultātus ilgtermiņā.…
Etnisko pretrunu saasināšanās impulsi, ko izraisīja raksturīgā sabiedrības mobilizācija PSRS pēdējos gados, kuras rezultātā radās visaptveroša etniskā politizācija, kas tagad bija nacionālās pašnoteikšanās faktors, turklāt aktualizējot etniskās pašapziņas jautājumus, katras nācijas unikalitāti, prasības par teritoriju politiskā statusa pārskatīšanu un koriģēšanu, kas bija sava veida gan tautas un elites politisko, ekonomisko un sociālo uzskatu projicēšana. Rezultātā, veidojās priekšnoteikumi pilnvērtīgas konfrontācijas uzsākšanai uz pieaugošās spriedzes fona politiskajā un sociālajā vidē, kas bija saistīta ar centrālo, nacionālo un lokālo elitu interešu nesavienojamību. Aizkaukāza reģions nav izņēmums šajā kontekstā – trīs neatkarīgās republikās: Gruzijā, Armēnijā un Azerbaidžānā notika nacionālās identitātes uzplūdi, kas pēdējos gadsimtos tika rūpīgi apspiesti, pārvēršoties par pilnvērtīgiem bruņotiem konfliktiem ar aktīvu starptautisku iejaukšanos: Gruzijas-Abhāzijas, Gruzijas-Dienvidosetijas, armēņu-azerbaidžāņu karos, kuru rezultātā veidojās daļēji atzītas Abhāzijas un Dienvidosetijas Republikas, kā arī Kalnu Karabahas Republika, kamēr nacionālie konflikti starp pusēm joprojām paliek un atrodas “iesaldētā” stāvoklī.
PDF formāts.
