„Lisīds” parasti tiek pieskaitīts pie Platona agrajiem jeb sokratiskajiem dialogiem, kuri ir salīdzinoši nelieli pēc apjoma. Tajos galvenais tēls ir Sokrats. Visiem tiem satura pamātā ir morālie jautājumi, ētisko standartu meklējumi. Raksturīga tīri sokratiskā metodika (maijeutika – “palīdzēšana dzimt patiesībai”). Tie tiek saukti arī par aporētiskiem (no sengr. tāds, kas šaubās) dialogiem. Šajā dialogā ētiskā analīze (kāda jēdziena definēšana) neparādās tik spilgti kā citos Platona dialogos, jo galvenais šī dialoga jautājums ir „Kādi cilvēki var kļūt par draugiem?” nevis „Kas ir draudzība?”. Uzskata, ka Platons šo dialogu ir sarakstījis Sokratam vēl esot dzīvam (Sokrats, pēc tam kad Platons viņam ir izlasījis priekšā „Lisīdu”, esot teicis tā: „Cik gan daudz visa kā, kas man nekad nav ienācis prātā, šis jauneklis liek man teikt!”). Dialoga apakšvirsraksts bija „Par draudzību”.
Dialoga ievadā ir saruna, kurā Sokrats satiek vairākus zēnus un sarunā ar Hipotalu, ka viņam parādīs, kā jārunā ar savu iemīļoto, lai iegūtu pretmīlestību un nesamaitātu viņu ar glaimošanu. Sokrata motivācija, kādēļ viņš gribēja parunāt ar Lisīdu, kā parasti, ir patiesības meklējumi. Sokrats Hipotalam saka, ka nevajag cildināt iemīļoto pirms viņš nav iegūts, jo neveiksmes gadījumā tas visu tikai pasliktinās, turklāt pastāvīgi slavinājumi padara cilvēku iedomīgu un augstprātīgu.…
