Pirms mēs sāksim runāt par dabiskām tiesībam un juridisko pozitīvismu, noskaidrosim tās galvenus jēdzienus. Dabiskās tiesības tiek uzskatītas par augstākam tiesībam, kuros mēs varam atrast visus mūs interesējošos jautājumus. Tur pretī pozitīvas tiesības ir ‘īstas’ tiesības, kas ir saistīti ar taisnības un netaisnības izjūtam.
‘Dabisko tiesību’ jēdzienam ir vairākas nozīmes. Tas ir saistīts ar jēdziena ‘daba’ izpratamību. Ja ar dabu apzīmēt sākotni, tad dabiskās tiesības ir ‘cilvēku kopdzīves sakotnēja kārtība1’. Bet ja dabu apzīmēt kā realitāti, tad dabiskās tiesības ir ‘lietu taisnīgums’.
Dabisko tiesību vēsturi var iedālīt trijos periodos:
1.Antīkās dabiskās tiesības
Antīkās filozofi (Aristotelis, Platons, Sokrāts, Trasimahs, Protagons, Kalliks) uzskatīja kā cilvēku rīcības un kopā dzīvošanas pamatprincipi (kurus stingri jāievero)izriet no cilvēku dabas; kā politiskās struktūras uzbūvei jābūt hierarhiskai, līdzīgai cilvēka trīm garīgajām daļām – saprātam, disciplīnai un alkatībai. Pēc viņu domām dabisko tiesību avots ir cilvēkā saprātā ielikta atziņa par pareizo cilvēku un lietu ‘dabisko’ kārtību.…
