Šajā esejā būs stāstīts, ka cilvēks nav vientuļa sala. Par slavas un bagātības ilūzijām, kā arī par cilvēkiem, kas dzīvo tumsā.
Cilvēka patiesā būtība, manuprāt, izpaužas tikai kritiskās situācijās. Līdz tam cilvēks it kā cenšas izlikties, būt sava ideāla ilūzija. Viņa vienīgais mērķis ir sasniegt harmonisku ilūziju, bet harmonija patiesībā pat nav tuvu. Cilvēks it kā ir ieslodzīts būrī, bet spēka nav, lai saņemtos un pārdomātu savu dzīvi, lai izkļūtu no sevis paša. Iespējams, tās ir bailes no pārmaiņām un vientulības. Tāds cilvēks pats sevi māna, bet atzīt neatzīs nekādā gadījumā, ja nu vienīgi tad, kad notiks kaut kas aizskarošs un sāpīgs.
Ir ļoti grūti pašam sev atbildēt uz šiem jautājumiem. Ir tāda sajūta, it kā bezspēcības sajūta, no kuras nevar tikt vaļā. Vai dzīve ir sāpju vērta? Vienmēr jau gribas teikt, ka jā, bet kā tad ir ar smagi slimajiem, kuri domā, ka viss jau ir beidzies. Vai tieši viņi ir to pelnījuši un kāpēc tā notiek! Varbūt viņi ir jēga apkārtējiem. Manuprāt, tikai tad cilvēks saprot to, ka viņa sāpes salīdzinājumā ar nedziedināmo sāpēm ir nekas.…
