-
Simona de Bovuāra "Uz sliekšņa"
Jau pats darba nosaukums „Uz sliekšņa” liecina par kādu noteiktu pāreju no vienas dimensijas otrā vai kādām nozīmīgām pārmaiņām un vides maiņai, ko piedzīvo persona, kas nostājusies uz šī metaforiskā sliekšņa un jāteic darba nosaukums ir izvēlēts ļoti trāpīgi un tieši, lieki nemulsinot lasītāju, jo katrā stāstā attēlotā persona (sieviete) ir nokļuvusi nozīmīgu pārmaiņu krustugunīs, kad pagātne ir jāatstāj aiz muguras un jāspēj atvērt sevi kaut kam jaunam, lai cik tas arī sarežģīti un smagi neliktos. Visos trīs stāstos attēlotās sievietes ir dzīves pieredzējušas, 20. gs inteliģences pārstāves (Nedaudz atšķirīgs no abiem pārējiem stāstiem gan ir otrais stāsts „Monologs”) kas spontāni noliktas uz krasu pārmaiņu sliekšņa.
Pirmajā stāstā „Klusēšanas laiks” galvenā varone ir apmēram sešdesmit gadus veca kundze, kuras dēls novēršas no savas politiskās pārliecības un dzīves mērķa, ko tik rūpīgi veidojis un saskaņojis ar mātes interesēm. Dēla māte nespēj pārdzīvot dēla atsvešināšanos un savas individuālās dzīves, kas ir galēji pretēja viņas iecerēm, uzsākšanu, tāpēc cenšas dēlu izslēgt no savas dzīves. Šajā stāstā ļoti izteikta ir tā kompozīcija t.i., varam sekot līdzi problēmas
…
«Uz sliekšņa» ir attēloti triju sieviešu stāsti. Literāro varoņu dzīves fiksētas posmā, kad viņu dzīves situācija ir mainījusies. Jāsākas kam jaunam. Bet tas vienmēr nozīmē mainīties un atteikties no kā tāda, pie kā ir pierasts, kas šķiet vērtīgs. Kā smejies — ceļa atpakaļ nav. Nākotne ir nezināma! Laikam mēs visi kādā dzīves brīdī esam bijuši līdzīgā situācijā — uz sliekšņa. Kā atrast pareizo ceļu, kā tikt galā ar sāpēm, ko sagādā atteikšanos no ļoti svarīgām lietām mūsu dzīvē, kur virzīties tālāk? Protams, cilvēks varot pats izvēlēties, vai apstāties kādā no minētajiem posmiem un lēnām jukt prātā no nepārejošām sāpēm un izmisuma, vai noiet visu ceļu un apraudāties aiz laimes, ka viss nepatīkamais ir aiz muguras.