Es uzskatu, ka šīs tēmas aktualitāte ir liela, jo pastāv dažādi stereotipi par armiju kopumā un par dienestu armijā. Šie stereotipi ir vērojami bieži vien cilvēku vidū, kuri paši nav dienējuši Latvijas armijā, vai arī dienēja PSRS armijā. Situācija ir patiešām bēdīga, jo tie, kas labprāt dienētu un aizstāvētu savu Dzimteni (arī krievu tautības cilvēki, kas ir dzimuši šeit un kuri uzskata Latviju par savu dzimto zemi) paliek arvien mazāk, t.k. pārsvarā tie ir pirmspensijas vai pensijas vecuma cilvēki (dažs pat knapi iet, kur nu vēl runāt par dzimtenes aizstāvēšanu).
Mans tēvs, kuram šogad paliks 60. gadi arī ir Zemessargs (piedalās mācībās un izpilda Zemessarga tiešos pienākumus dažnedažādās situācijās un pasākumos). Viņš ir diezgan frišs priekš saviem gadiem, jo nodarbojās ar sporta aktivitātēm, ievēro veselīgu dzīves veidu. Bet tai pašā laikā uzdod jautājumu: „Vai šī ir mūsu varena armija?. Nedod Dievs kāds izdomās izlaist vienu raķeti – un mūsu mazās Latvijas vairs nav... Nav mums tās īstas armijas! Un ja arī ir – tad pavisam niecīga salīdzinājumā ar citām valstīm.”
Latvijas armija ir nozīmīga mūsdienu jaunatnei, kura ir Latvijas nākotne! Bet kas mums pašlaik notiek – jaunieši aug slimi, nopīpēti, nodzērušies, ar sportu praktiski nenodarbojās – dienas brīvo laiku pavada pie datoriem, nezin ko grib savā dzīvē sasniegt, nezin ko nozīmē kārtība. Ka tik neko nedarīt - gan jau kāds atradīsies, kas to darbu paveiks. Un tā „sēž” uz vecāku kakliem.
Uzskatu, ka jau no 5. – 6. klases skolās vajadzētu ieviest militārās mācības stundu, kuru pasniegtu zinošas, izglītota militāra persona. Tas varētu atteikties arī uz meitenēm (redzēju vienā ārzemju raidījumā, ka ir armija, kurā dienē meitenes. Dzīvošana, režīms un viss pārējais tieši tādi paši, kā vīriešu dzimtas pārstāvjiem. Un viņas nesūdzas. Jo mēs neesam nemaz tik švakas, kā izskatāmies).
Vasaras brīvlaikā bērniem nav kur likt sevi aiz bezdarbības. Varētu organizēt tās pašas nometnes mežos ar dažnedažādām nodarbēm, ar kārtīgu kareivja ēdienu utt. Lai viņi varētu saprast – kas tas „par zvēru un ar ko viņu ēd”.
…
Šīs tēmas aktualitāte ir liela, jo pastāv dažādi stereotipi par armiju kopumā un par dienestu armijā. Šie stereotipi ir vērojami bieži vien cilvēku vidū, kuri paši nav dienējuši Latvijas armijā, vai arī dienēja PSRS armijā. Situācija ir patiešām bēdīga, jo tie, kas labprāt dienētu un aizstāvētu savu Dzimteni paliek arvien mazāk, t.k. pārsvarā tie ir pirmspensijas vai pensijas vecuma cilvēki.
