‘’Cilvēks ir pa lielākai daļai auglis, kas tēva un mātes dārziņā audzināts un briedināts.’’, sacījis Kronvaldu Atis. Jā, mēs katrs nākam no bērnības, no tās vides, apstākļiem, kuri mūs izveidojuši un kuru vidū pirmā vieta ir ģimenei un mājai. Šeit mēs esam gaidīti.
Es atradu mīļu Māru
Pirtes taku ravējam;
Es atstāju visu darbu
Teku līdzi noravēt.
Senos laikos bērniņš piedzima pirtī, un mājinieki centās sakopt un uzpost vietu, kur gaidāma jaunā dzīvībiņa. Bērni latviešu ģimenē tika sagaidīti kā lielākā laime un svētība. Senie latvieši uzskatīja, ka bērna dvēsele ierodas mātes klēpī Dieva sūtīta.
Ne zināt nezināju,
Kur pādīte gadījās:
No Dieviņa nolaidās
Sudrabiņa ķēdītēm.
Jaunpiedzimušo bērnu ar prieku un rūpēm uzņēma visa dzimta.…
