Klasiska ģimenes modeļa transformācija uz brīvprātīgas bezbērnu ģimenes modeli

Mazturīgiem cilvēkiem bez bērniem, kuriem ir slikta veselība, ir lielāks sociālās nošķirtības risks un lielāka iespēja nokļūt valsts sociālās aprūpes iestādēs (Zhang, & Hayward, 2001). Lai gan ir gadījumi, kad arī ģimenes aprūpe nespēj sniegt vajadzīgo atbalstu, tomēr bez iespējas saņemt vismaz periodisku palīdzību no bērniem vai saņemt viņu palīdzību kā galējo līdzekli, bezbērnu personu aprūpe ir vēl vairāk atkarīga no valsts piedāvātajiem pakalpojumiem vai institucionālas aprūpes.
Jāsecina, ka bezbērnu ģimenes formas piekopšanai ir dažādas sekas gan uz tā ietekmi uz kopējo sabiedrību, gan uz katra cilvēka dzīvesveidu un dzīves iespējām. Bezbērnu dzīvesveids dažiem cilvēkiem uzlabo apmierinātību ar dzīvi un paver labākas karjeras iespējas (Avison, & Furnham, 2015), taču sabiedrībai bērnu neesamība ir zema dzimstības līmeņa un iedzīvotāju skaita samazināšanās iemesls un līdz ar to palielinās arī nākotnes darbaspēka samazināšanās risks un veidojas pieaugoša proporcija ar vecāka gadagājuma cilvēkiem sabiedrībā. Cilvēku arvien biežāka izvēle nelaist pasaulē bērnus ir vērā ņemama problēma attīstīto valstu politikas veidotājiem šādas izvēles demogrāfiskās ietekmes dēļ. Valstu politikai tas nozīmē, ka arvien lielāks budžets jāparedz vecāka gadagājuma cilvēku uzturēšanai, jo sabiedrība strauji novecojas, un, ja senioriem nav bērnu, tad viņus uzturēt nākas valstij, palielinot pensijas un organizējot cita veida atbalstu (OECD, 2011). Maz ticams, ka nākotnē bezbērnu ģimeņu proporcija sabiedrībā samazināsies kādā no attīstītajām valstīm, jo sabiedrība kļūst arvien tolerantāka pret šādu izvēli un šādu ģimeņu skaits attīstīto valstu sabiedrībās turpina palielināties.
…