Rietumeiropas viduslaikus mēs zinām kā laiku ar tikai tam raksturīgām attiecībām starp dažādām sabiedrības kārtām un grupām. Izdzirdot vārdu feodālisms, kā veselu laikmetu raksturojošu terminu, prātā nāk domas par viduslaikiem. Viduslaiku sabiedrību ir pieņemts iedalīt trīsdaļīgā sistēmā, kura ir vienkāršota un pilnībā neatbilst tajos laikos pastāvošajai kārtībai, jo attiecības bija sarežģītākas nekā to var parādīt vienkāršots sabiedrības struktūras modelis. Reizēm bija grūti nodalīt vienu sociālo grupu no citas, un attiecības vienas kārtas vai sociālās grupas ietvaros bija tikpat sarežģītas kā sabiedrībā kopumā.
Attiecību sarežģītumu un neviennozīmīgumu var attiecināt uz feodālajām attiecībām, t. i. senjoru vasaļu attiecībām, kuras balstījās uz Rietumeiropā agrajos viduslaikos iedibināto sociālo spēku samēru, uz sabiedrības pastāvēšanas nepieciešamības un lietderības nosacījumiem. Senjoru vasaļu attiecības līdzīgi kā klienta un patrona attiecības Senajā Romā nāk no agrākiem laikiem, bet viduslaikos pastāvēja ar tām raksturīgajām pazīmēm, kuras sāka veidoties V – XI gs. pirmajā pusē un vidējos viduslaikos (XI gs. otrā puse – XIV gs. sākums) piedzīvoja uzplaukumu.
Senjoru vasaļu attiecības bija gan politiska, gan saimnieciska, gan ideoloģiska attiecību sistēma. Šīs bija uz lēņu tiesībām balstītas attiecības, kuras veidojās starp sabiedrības aristokrātiskā slāņa pārstāvjiem. To pastāvēšanas pamats bija abpusēja vienošanās par savstarpēji izdevīgām saistībām starp senjoru un vasali, un tajos konkrētajos apstākļos bija lietderīga attiecību sistēma. …
