Liriskā „es” pārdzīvojumi kopumā ir saistīti ar dzīves ritējumu, kas sākas ar dzīvības devēju – māti. Liriskais „es” uzskata, ka mums katram ir sava māte jāciena un jāgodā, mums ir jānovērtē viņas rūpes, mīlestība un pūles, ko viņa velta mūsu audzināšanai. Dzejolī „Mūsu mātei” liriskais „es” novērtē mātes rūpes, kuras māte veic ar prieku un lielu mīlestību ( „..un tava sirds nav piekususi starot tais rūpēs gaišajās”).
Dzīves ritējumu un laiku liriskais „es” uztver optimistiski un bezbēdīgi. Viņš saprot, ka dzīve nemitīgi turpinās, ka tā ir krāsota gan pelēkās krāsās, gan pa vidu parādās arī kāda košāka krāsa. Dzejolī „Krustceļos” atklājas ticība nākotnei un pamudinājums neiegrimt pagātnē
(„Paveries apkārt!
Kāds plašums, kurp aizlido skats!
Uz kurieni? – Izšķiries pats.”).
Cilvēks, sarunājoties ar lirisko „es”, var saprast, ka vienas no svarīgākajām vērtībām dzīvē ir mīlestība, ticība un drosme. Ja cilvēkam piemīt šīs gara bagātības, tad viņš ir spējīgs citiem dot. Dodot un dāvinot citiem cilvēkiem, pats kļūst bagātāks. Vienīgi tas ir pastāvēšanas un slavas rādītājs, cik daudz ir citiem dots un palīdzēts
(„Cik elpas sajutīs kā dzīvu smaršu tevi,
Tik ilgi neredzamam lemts tev ziedēt.”).
Liriskais „es” pārdzīvo dzīvi svešumā un ilgas pēc mājām.…
