Fiziskā audzināšana un sporta nodarbības ir cieši saistītas ar gribas, biedriskuma, uzņēmības, neatlaidības, disciplīnas īpašībām, prasmi pārvarēt grūtības, spēju darboties kolektīvā u.c. morālo īpašību attīstīšanu un pilnveidošanu.
Airēšana ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē ir viens no populārākajiem sporta veidiem, kurš ir ieguvis atzinību kā veselību veicinošs, fiziskās sagatavotības un sportiskās pilnveidošanas līdzeklis.
Šim sporta veidam ir liela audzinoša, veselību veicinoša, relaksējoša, sportiska un lietišķa nozīme.
Airēšana, kā sportiskās darbības veids, izvirza virkni prasības atsevišķām kustību spēju izpausmēm. Nodarbošanās ar airēšanu attīsta spēku, ātrumu, kustību koordināciju un, protams, izturību. Cilvēka spēka izpausmes veidi ir daudzveidīgi. Airēšanā svarīgākie ir: maksimālā spēka, ātrspēka un spēka izturības izpausme.
Lai airējot saglabātu darba spējas ir nepieciešams ritmiski sasprindzināt un atslābināt muskuļus. Par pilnīgu visu muskuļu grupu atbrīvotību airēšanā nevar būt runa, jo nepieciešams zināms atsevišķu muskuļu tonuss līdzsvara saglabāšanai, pozas noturēšanai, manipulācijām ar airi u.c.
Airēšana ir viena no tām fiziskajām aktivitātēm, kura rada globālu ietekmi uz cilvēka organismu, tādā veidā attīstot visas organisma sistēmas, orgānus, to darbību un funkcijas.
Airēšanas principiālā īpatnība ir saistīta ar to, ka tā notiek divās vidēs: gaisā un ūdenī. Visu mehānisko darbību airētājs veic atrodoties gaisa vidē. Tas nosaka enerģijas veidošanas fizioloģisko procesu gaitu, termoregulāciju un citus procesus. Tajā pašā laikā ārējo pretestību airim un laivas gaitai rada ūdens vide. Tas veido airēšanas neatkārtojamo specifiku.…
Darbā rakstīts par airēšanas kustībām anatomiskā skatijumā - muskuļu darbība airēšanas fāzēs.
