Pārmaiņas spilgti izpaudās renesances arhitektūrā. Grieķu un romiešu arhitektūras pamatprincipi tika pētīti, studēti un ieviesti renesances arhitektūrā. Dorisko, jonisko un korintisko orderu senie harmoniskie principi atkal ieguva īpašu nozīmi. Tos vajadzēja piemērot, ceļot pilis un baznīcas. Pilnībā jaunā arhitektoniskā domāšanā atspoguļojās Donarto Bramantes darbībā. Viņš klasiskās arhitektūras principus iemiesoja pilnīgi jaunā kontekstā. Kā lielisku piemēru var minēt nelielo kapelu Tempietto klostera San Pietro in Montorio pagalmā Romā. Tā ir apaļa, ar kupolu segta rotonda- viegla un gracioza. Vēlākajos gadsimtos tā kalpojusi kā mācību paraugs daudzu arhitektu darbiem. Formu simetrija un harmonija šajā celtnē ir ieguvusi augstāko piepildījumu. Jaunos atklājumos bija iecerēts realizēt grandiozā Eiropas mēroga projektā- jaunajā Sv. Pētera katedrālē. Šo projektu sāka realizēt pāvests Jūlījs II. 1506. gadā viņš pieņem lēmumu nojaukt veco Sv. Pētera baziliku un tās vietā būvēt jaunu- patiesu kristīgās pasaules brīnumu. …
