Starpniecības esamība ir neizsīkstošs multilaterālās diplomātijas elements. It īpaši to svarīgi izmantot ir gadījumos, kad pastāv ieilguši strīdi, kas izcēlušies starp īpaši naidīgām pusēm un kuros nav iespējams rast tādu kompromisu, kas spētu optimāli apmierināt visas intereses. Tāpat starpniekus pieņemts izmantot gadījumos, kad pretējo pušu starpā valda pamatīga neuzticēšanās vai arī kulturālo atšķirību dēļ ir grūti pārvarēt komunikācijas barjeru.
Tātad starpniecība ir trešās puses veikta diplomātiskā aktivitāte gan pasīvā, gan aktīvā veidā. Pasīvas iesaistīšanās gadījumos starpnieka loma tiek limitēta tikai līdz komunikācijas procesa nodrošināšanai – respektīvi starpnieka galvenais mērķis šajā gadījumā ir nodrošināt drošos saziņu kanālus abu pretējo pušu starpā. Toties pat šādā situācijā starpniekam paveras plašas savu interešu nodrošināšanas iespējas – viņš ir ne tikai informācijas nodevējs, bet arī tās interpretētājs, pierādot, ka informācijas pasniegšanas stils var krasi mainīt no otras puses sagaidāmo reakciju. Tāpat starpnieks ir sava veida drošības garants, jo viņš nodrošina sniegtās informācijas atkārtotu apstiprinājumu.…
