1940. gada notikumi ir cieši saistīti ar diviem iepriekšējā gada noslēgtajiem līgumiem. Padomju Savienība un Vācija 1939. gada rudenī Slepenā protokola formā vienojās, ka Latvija kopā ar dažām citām valstīm, atrodas padomju “interešu sfērā”. Tātad PSRS varēja rīkoties ar Laviju pēc saviem ieskatiem.
Redzot Vācijas ātrās uzvaras, PSRS centās nostiprināt savas pozīcijas, sagrābjot “savu daļu”. Pēc Polijas sadalīšanas PSRS pieprasīja Baltijas valstīm atļaut to teritorijās izvietot Sarkanās armijas kara bāzes. Šādas prasības izvirzīja katrai valstīj, lai tās nemēģinātu apovienoties. Pirmās pretenzijas Padomju Savienība izvirzīja Igaunijai. Nākošā bija Latvija. 1939. gada 5. oktobrī tika noslēgts PSRS un Latvijas “savstarpējās palīdzības” līgums. Līdzīgs liktenis bija Lietuvai. Taču, lai tā vairāk uzticētos piespiedu sabiedrotajiem, Lietuivai atdeva Viļņas pilsētu un palielu apgabalu ap to (šīs teritorijas pirms tam bija atņēmusi Polija). Līgums ar PSRS paredzēja Latvijas rietumu daļā izvietot līdz 25 000 sarkanarmiešu un ierīkot padomju flotes bāzi Liepājā. Tas bija pirmais solis uz neatkarības zaudēšanu, jo svešā karaspēka lielums pārsniedza Latvijas armijas pamatsastāvu. Tas pats notika abās kaimiņvalstīs. Līgumu slēgšanas brīdī Baltijas valstīm nebija cerību sagaidīt citu valstu palīdzību. Taču Padomju Savienības valstsvīri apgalvoja, ka, neskatoties uz tika liela militārā spēka dislokāciju Baltijas valstīs, viņi neiejaukšoties valsts lietās. Somija bija vienīgā valsts, kura atteicās no šī uzspiestā līguma. Padomju armija uzbruka šai valstīj, taču somi varonīgi cīnījās, un Sarkanā armija neguva panākumus. Daudzu valstu brīvprātīgie nāca palīgā mazai tautai, kura varonīgi cīnījās ar daudz lielāku pretinieku, taču lielās valstis palīdzību Somijai nesniedza. …
