Viņa nolūkos nebija sajaukt Raudupietes prātu. Raudupiete, kā jau daudzi cilvēki, redzēja to, ko gribēja redzēt. Viņa saskatīja interesi bravūrā, intimitāti mierinājumā. Viņa redzēja cerību tur, kur tās nemaz nebija, un ar šo netīri balto krāsu veica lielus triepienus savā dzīves gleznā.
Ar zilu, sārtu, melnu un baltu Raudupiete uzgleznoja dzīvi, kas viņai derdzās. Bet out rokās viņa turēja pati. Viņa bija uzbūvējusi savu dzīvi kā māju, kurā nevēlējās dzīvot. Mājai pilēja jumts, tajā valdīja nežēlīgs aukstums. Un kad sabrūk nemīlamie griesti un sienas, mirst tas, kas šo ēku uzcēlis. Raudupiete.
…
