17.-18.gadsimta politiskās cīņas un monarhiju kari Eiropā. Absolūtisms

Absolūtisma laika galvenais rakstorojums ir tas, kakaraļi vēlējās visu varu koncentrēt savās rokās. Pretēji pirms reformācijas laikam, kad Romas katoļu baznīca kontrlēju karaļu varu, tad absolūtismam iestājoties karaļi vēlējās valdīt arīdzan pār baznīcu. Viens no veidiem, kā karaļi vērsa iedzīvotāju uzmanību uz savu ietekmi, bija palīdzības lūgšana filozofiem, kuri uzrakstījas dažnedažādākos apceras darbus par to, cik karaļa vara ir laba salīdzinājumā ar baznīcu, kā arī to, ka karalis, valsts galva ir vistuvākstāvošā persona dievam. Žaks Bosiē, kurš nebija dilozofs, bet gan bīskaps bija viens no tiem, kurš rakstīja par to, ka nepieciešams pastiprināt karaļa varu. Tieši šīm nolūkam viņš uzrakstīja darbu „Poltika, kāda tā izriet no Svētajiem rakstiem”, visspilgtākais citāts no šīs grāmatas ir: „Karaļa varai piemīt četras būtiskas iezīmes jeb īpašības. Pirmkārt, karaļa vara ir svēta. Otrkārt, tā ir tēvišķīga. Treškārt, tā ir absolūta. Ceturtkārt, tā ir pakļauta saprātam.” (Lī Ralfs F., Lerners R., Mičems S., Makneils Berns E., 1999., 243.lpp). Šis darbs lielu daļu katolticīgu noskaņoja pozitīvi pret karaļa absolūto varu. Absolūtisma laiakm raksturīgs tas, ka valsts varas institūcijas aktīvi līdzdarbojās varas lietās, tās nebioja ieinteresētas tikai poltikas attīstībā, bet arī lielu lomu pievērsa ekonomiskajiem resursiem – preču ražošanai un eksportam, kā arī nodokļu iekasēšanai un to proporcionālai sadalei. Vēl monarhi ļoti lielu uzmanību, savas varas veiksmīgai īstenošanai, pievērsa izpildvarai, kuras uzdevums bija darboties valsts likumdošanas ietvaros, kontrolei pār armiju, jo uzskatīja, ka tas spēs nodrošināt ne tik vien valsts aizsardzību pret ārējiem faktoriem, bet arī nostabilizēt valsti arī iekšēji. Absolūtisma poltikas spilgtākās iezīmes bija tās, ka notika centieni novērst līdz šim pastāvošos šķēršļus, kuri traucēja monarha varas pilnīgā un efektīvai funkcionēšanai. Galvenie šķēršļi, kurus vajadzēja novirzīt malā bija savu ietekmi zaudējusī, bet tomēr spēcīgā katoļu baznīca, aristokrātijas slānis, pusautonomie apgabali, kā arī it ka neatkarīgie pārstāvniecības orgāni, ar kuriem nācās sadurties Francijas un Anglijas valsts galvām. Valsts beidzot iemantoja tik ilgi gaidīto iespēju iecelt amatā garīdzniecības pārstāvjus, izdarot salīdzinoši lielu spiedienu uz Romas katoļu baznīcu.
…