Grāmatu gudrība ir kaut kur manā galvā, bet tas izskatās, ka viens liela puzzle, kas gaida, lai viņu saliktu pa gabaliņam vien kur tam ir īstā vieta un laiks.
Un tad laikam tādam liekas, ka pasaule patiešām mainās acis mirkšķinot vai paziņojot vienmēr par labu esam to, ko sev iekārojamu saskatījis, vai problēmas atrisinājumu tās ignorēšanā, uz ko mūs savā dziļākajā būtībā aicina modernās psiholoģijas (pamēģini ar to sadzīvot vai pieņem sevi tādu, kāds Tu esi, palutini sevi, Tu esi vērtība tikai tāpēc, ka Tu esi, izskaidro to, parunā par to un aizmirsti, atbrīvojies no tā vai atrodi tajā labo) aizver acis vai vēro saulrietu no grimstoša kuģa klāja.
Un tur ir arī tādas īsti neapjaustas noskaņas, iespējas – puzzles fragmenti, kuriem vēl nezinām pielietojumu, bet tie vilina to izpētīt, atrast un satvert, kā pāri lidojoša Ugunsputna asti!
…
