Rasas vaiņags
„Ļauj savai sirdij dabas rokās dzit,
Lai dus, kas vakar bij, - skat, kas būs rīt!”
Literārais varonis ir piedzīvojis daudz skumju, kā arī šķiršanos. Tāpēc viņam sāp sirds. Tomēr viņš ir cerību pilns un raugās uz gaišu, saulainu nākotni. Viņš tic, ka bēdas nodzisīs. Literāro varoni nomāc kādas skumjas atmiņas, kas sirdij neliek mieru. Šī cikla dzejoļus vieno sāpes un pārdzīvojumi, kurus literārais varonis izjutis pagātnē. Tomēr viņš ir cerību pilns un raugās uz gaišu un saulainu nākotni, tic, ka skumjas un bēdas nekad vairs nenomāks viņa sirdi. Pieminētais klusums („klusums ap tumšo priedi un mēmums iekš eglāja”, „klusē lauki bālā saulē”) pastiprina drūmo noskaņu, gaidas uz labāku nākotni.…
