“Dzīvot, it kā manis nebūtu,
Iejaukt savu elpu citu dvašā,
Nolūkoties raibā ļaužu spēlē
Kā no tumšas skatītāju telpas.
Visu redzēt, apjaust, minēt mīklas,
Palikt ārpus lielo viļņu loka,
Staigāt nemanot un, kad būs jāiet,
Aiziet nemanot uz pirkstu galiem.”
“V. Strēlertes dzeju grūti reklamēt, tā nav publiska, tā jālasa…”
(Anna Dagda.)
Man ļoti patīk lasīt V. Strēlertes dzeju. Lasot dzeju un zinot mazliet viņas biogrāfiju, var sajust diezgan daudz iezīmes no tās. Arī dzejniece pati tā ir teikusi.
“Katra iznākusī grāmata iezīmē zināmu dzīves posmu, bet ne kādu īpašu attīstības posmu manā dzejā.” (V. Strēlerte.)
Veronikas Strēlertes dzejā ir ļoti daudz motīvu piemēram, daba.
Dzejniece fiksē savas izjūtas dabā. Dzejā dabas gleznas ir atturīgas, epiteti ir izvēlēti ar gaumi.
“Vai sapņoju jeb tevī redzu citu?
Vēl tava balss man tāla ausīs skan.
Pa klusiem rudens ceļiem jāiet man
Un jāaprod ar zelta lapukritu.”
(“Rudens.”)
Raksturīgi V. Strēlertes dzejas motīvi ir arī ci ēka dvēseles pārdzīvojums un dzīves jēgas meklējums, jo dzejniece ir dzīvojusi laika posmā, kas ir ļoti bagāts ar dažādiem notikumiem. Arī personīgā dzīve nav viņu ļoti lutinājusi.
…
