Viduslaikos valdīja uzskats, ka katram cilvēkam sabiedrībā bija sava konkrēta vieta, kuru palīdzēja noteikt kārtu sistēma. Viduslaiku cilvēks uzskatīja, ka kārta pauž to stāvokli, kas atspoguļo Dieva gribu, tādēļ viņam bija jādzīvo tajā un jāpilda tās kārtas pienākumi, kurai viņš piederēja. Piederību kārtai nenoteica materiālais stāvoklis, bet gan tas, kurā kārtā cilvēks ir dzimis, jo jebkurā kārtā bija gan nabadzīgie, gan bagātie.
Kārtas bija atšķirīgas, katrai bija savas tiesības, uzdevumi, valoda, apģērbs. Pat ēdiens katrai kārtai bija savs, piemēram, baltmaizi pazina tikai augstākie slāņi, bet rupjo maizi-vienkāršā tauta. Arī mūzika katrai kārtai bija sava. Garīdzniekiem un mūkiem bija gregoriāniskā baznīcas dziedāšana, aristokrātiem-mīlestības dziesminieki (minnezengeri), zemniekiem-stabules un citi vienkāršie mūzikas instrumenti. …
