[Karls Jasperss „Ievads filozofijas vēsturē” (nodaļas „Cilvēks” un „Pasaule”)
Ernsts Kasīrers „Apcerējums par cilvēku” (nodaļas „Simbols kā cilvēka iedabas atslēga” un „Kopsavilkums un nobeigums”)]
Cilvēks
Pirms vairākiem gadiem nelielā paziņu lokā, piedalījos diskusijā – strīdā, par to, ko nu kurš uztver par galveno vērtību dzīvē. Mana atbilde uz šo jautājumu bija (un joprojām ir) – Cilvēks. Visupirms – mēs paši esam cilvēki. Es esmu cilvēks. Bet par cilvēku nevar kļūt bez sabiedrības (tas ir pierādīts antropoloģiskos pētījumos, eksperimentos), savukārt sabiedrība sastāv no cilvēkiem.
Kāds var par savām galvenajām vērtībām dzīvē nosaukt naudu, karjeru utt., bet ko nez viņš darītu, ja viņam pēkšņi tas viss būtu, taču apkārt nebūtu itin neviena cilvēka? Es nevaru un negribu iedomāties savu dzīvi bez cilvēkiem.
Cilvēks – Jasperss
Vācu filozofs Karls Jasperss (1883 – 1969) pārstāv eksistenciālisma filozofiju saistībā ar kristīgajām vērtībām. Filozofiju Jasperss sauc par esamības apziņu.
Jasperss apgalvo, ka: „Cilvēks ir principiāli kaut kas vairāk, nekā viņš var par sevi zināt”. Par cilvēku var runāt gan kā par priekšmetisku, gan nepriekšmetisku, priekšmetisko daļu ir iespējams izpētīt, savukārt nepriekšmetiskā ir „nekādai izpētei nepieejamās brīvības eksistence”.
…
