Vārdu “ētika” (no grieķu valodas etnos – paraža, tikums, raksturs) ieviesa Aristotelis 4.gs.p.m.ē. Pēc viņa domām ētika palīdz izzināt to, ko būtu jādara, un to, ko nevajadzētu darīt.
Ētika (mūsdienu izpratnē) ir mācība par labo un ļauno un tā izpausmēm cilvēka rīcībā un uzvedībā1. Par ētikas izpētes objektiem var uzskatīt morāli un tikumību.
Morāle – vērtību un normu kopums, kas tiek adresēts cilvēkam kā orientieris praktiskajā rīcībā un uzvedībā2. Morāles pamatvērtības ir labais un ļaunais, taisnīgais, patiesais, godīgais, atbildība, brīvība, cieņa pret cilvēku utt. Morāle parādās visur, kur cilvēki stājas savstarpējās attiecībās, kur ir motivācija, darbība, rezultāts un novērtējums. Morāles normas spēj regulēt cilvēku sabiedrību, jo tās ir balstītas uz labā brīvu izvēli un šo normu labprātīgu ievērošanu.
Mūsdienās pārsvarā visur dominē brīvā tirgus ekonomika. Brīvās tirgus ekonomikas ietekmē komercdarbībai ir četras pazīmes: privātīpašums, brīva personiskā iniciatīva, peļņa, konkurence.…
