Cilvēks ir sociāla būtne, kura dzīvi tieši un pastarpināti ietekmē visdažādākā mijiedarbība ar lietām, parādībām, notikumiem un cilvēkiem. Katra paša izaugsme un attīstība kopējā attīstības spirālē izriet no viņa spējas sadarboties. Veiksmīga sadarbība iespējama tad, ja pastāv savstarpēja uzticēšanās, kas, pirmkārt, izriet no uzticēšanās sev un paša uzticēšanās apkārtējiem.
Bērns dzimstot ir absolūti dabisks, un viņam pašam ir sava sajūta par vislabāko, un nav vēlmes un iespējas sev nodarīt pāri dabiskā pasaulē līdz tam brīdim, kamēr apkārtējie viņā nav iznīcinājuši šo dabiskumu. Apkārtējā pasaule ir ļoti industrializēta un tajā bērnam bez praktizēšanās pieredzes grūti orientēties. Apkārtējo uzdevums – atbalstīt bērnu indistriālās pasaules izzināšanā un ļaut bērnam dabiskajā pasaulē un likumsakarībās attīstīties pašam patstāvīgi, jo viņš labāk par jebkuru citu izjūt un apzinās to, kas viņam patiesi ir vajadzīgs. Katram bērnam šūnu līmenī ir atmiņa par absolūto laimi un harmoniju, ko viņš izjūt radīšanas un ieņemšanas brīdī.…
