2)Ja valsts nespēja atrisināt strīdu, ko tā var darīt, lai virzītos pretī domstarpību atrisināšanai?
-pieņemt kādus īstermiņa risinājumus, sākumā noregulējot akūtos jautājumus;
-iesaistīt trešo pusi, kurai uzticēt strīdu (izmantot diplomātiskas metodes) vai nodot lietu šķīrējtiesai vai starptautiskai tiesai.
3)Kādas ir starpniecības (meditācijas) priekšrocības pār citām metodēm?
-tā ir fleksibla metode – puses var vairāk iesaistīties, tajā pašā laikā saglabājot kontroli;
-starpniecības iniciatīvai nav obligāti jānāk no pusēm (taču tām ir jāpiekrīt);
-starpnieks var redzēt risinājumus, kurus valsts objektīvi nespēj saskatīt pati – var piedāvāt jaunus sarunu mērķus; objektīvu skatījumu; lielu nesaskaņu gadījumā pusēm nav pat jāsatiekas klātienē;
-starpniecībai var būt daudz dažādu variāciju.
4)Kādas ir raksturīgās iezīmes juridiskajām (tiesvedības) strīdu risināšanas metodēm?
-jurisdikcija ir balstīta uz piekrišanu;
-procedūra ir zināma un nostiprināta – pusēm pašām nav par to jāvienojas;
-lēmums būs objektīvs un pamatots;
-lēmums ir pusēm saistošs – valstīm ir jāatzīst un jāizpilda gala lēmums.
5)Kāpēc puses varētu vēlēties nodot strīdu ANO ST?
-atbildība par lietas atrisinājumu tiek noņemta no kādas puses, lai lietu izlemtu objektīva tiesa.
6)Kas kopīgs un kas atšķirīgs ANO ST un Pastāvīgajai starptautiskajai šķīrējtiesai?
-kopīgs – var skatīt lietas no jebkurām valstīm un reģioniem; starptautiskās justīcijas institūcijas;
-atšķirīgs – ANO ST ir publisks process, bet PSS var būt arī konfidenciāls; ANO ST darbojas pēc noteiktiem nosacījumiem, bet PSS var noteikt paši, jo būtībā PSS nav tiesa – tā var palīdzēt izveidot starptautiskās arbitrāžas; eksistē kā saikne starp pusēm (lielāka kontrole pār procesu); ANO ST procesa izmaksas ir daļa no ANO budžeta (izņemot pušu pieaicinātos pārstāvjus), taču PSS pašiem jāsedz izdevumi.
…
