Runājot par portfeļinvestīcijām, jāuzsver sagaidāmie riski, un jādomā par faktoriem, kas ietekmē ārvalstu investīcijas. Kad investīciju risks valstī strauji pieaug, vai arī/ un strauji krīt, novērojams, liels investīciju fondu aizplūdums. Rezultātā valstī paliek liels kapitāla kontu trūkums. Šāda kontu aizplūšana bieži tiek dēvēta par kapitāla peldēšanu. Iemesli, kas maina atgriešanas riska attiecības, un rada kapitāla peldēšanu var būt politiska vai finansiāla krīze, pievilkšanas kapitāla kontrole, nodokļu pieaugums vai arī bailes no nacionālās/ iekšzemes valūtas devalvācijas.
Svarīgs aspekts kapitāla izplūšanā ir pieejamo resursu samazināšanās, no mājsaimniecību līdz uzņēmuma parādiem un lielāku nepieciešamību pēc aizņemšanos. Turklāt kapitāla peldēšana var asociēties ar starptautisko rezervju zaudēšanu un radīt lielu spiedienu uz vietējo valūtu, lai to devalvētu. Diskusijas par kapitāla peldēšanu kalpo, lai izceltu ekonomikas un politikas stabilitātes svarīgumu, lai mudinātu iekšzemes investīcijas. Firmu un indivīdu atbildība mazina risku, un palielina atdošanas iespēju. Ar stabilu, augošu attīstību valstis saskaras maz, ja vien, kapitāla kustība un ārzemju kapitāla piesaiste palīdz ražošanas jaudu ekonomijai.
Savukārt ārvalstu tiešās investīcijas var dēvēt par vienu no starptautiskā biznesa formām. Mūsdienās tiešās investīcijas ieņem būtisku vietu postpadomju valstu tautsaimniecības attīstības procesā. Tiešo investīciju pieaugums var dot dažādus ieguvumus:
• tas ir nozīmīgs finansējuma avots tekošā konta deficīta segšanai,
• sniedz valstij līdzekļus vietējo uzņēmumu kapitāla veidošanai.
• veicina tehnoloģiju, zināšanu un prasmju pārnesi, kas ir svarīga, lai vietējie uzņēmumi spētu paplašināties, pieaugtu to konkurētspēja un tie labāk integrētos ārvalstu tirgos.
Ārvalstu investīcijas atstāj pozitīvāku efektu uz iekšējo firmu investīciju aktivitāti, ja to darbība ir saistīta ar tādu preču ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu, kuri vietējā tirgū ir jaunums, nekā ja tie jau eksistē vietējo ražotāju izpildījumā.
…
Starptautisko ekonomisko attiecību loma nav tikai nodarboties ar tirdzniecības pārvaldi. Vēl viena starpvalstu nodarbes forma ir starptautisko ražošanas faktoru kustības pārvalde. Ražošanas faktoru kustība ir darbaspēka migrācija, kapitālu plūsmas, starptautisko kredītu piedāvājumi un pieejamība un transnacionālo korporāciju darbība. Principā ražošanas faktoru kustība pārlieku neatšķiras no preču un pakalpojumu tirdzniecības starptautiskajā tirgū. Tomēr, lai cik analogas tās arī nebūtu, tām ir arī būtiskas atšķirības. Piemēram, ražošanas faktoru kustībās laikā, valsts vienlaikus var būt gan faktoru importētājs, gan eksportētājs. Runājot par tādu ražošanas faktoru, kā darbaspēka migrācija, jāņem vērā, ka tā nozīmīgumu ļoti iespaido tas, ka katra valsts reaģē atšķirīgi uz ieplūstošo darbaspēku, uzstādot noteikumus darbaspēkam, gan pie robežu šķērsošanas, gan darba atrašanas. Tāpēc darbaspēka mobilitātei reālajā dzīvē ir mazāka nozīmē nekā kapitāla mobilitātei. Tomēr tā tik un tā ieņem nozīmīgu lomu ekonomikā
