Dzimusi Lejasciemā, tēvs latvietis, māte vāciete. Ģimenē bijuši septiņi bērni. 1903. gadā izslimo bērnu trieku, kļūst invalīde, zaudējot spēju staigāt. Tā viņa visu mūžu nodzīvo invalīdu ratiņos, kas nekļūst par šķērsli ar asu pratu un apbrīnojamu enerģiju apveltītajai sievietei gūt izcilus panākumus. Pati meitene saka, ka no tā brīža viņa staigā tikai sapņos. Vēlāk grāmatā “ Sirds mozaīka” viņa raksta: “ Ne jau fiziskās sāpes ir grūtākais, bet nespēja pēc pašas gribas kustēties, rīkoties, apziņa, ka lielākais enerģijas zudums aiziet nevis radītajā darbā, bet spītējot slimībai.
1913.- 1915. gadam mācās Liepājas Krievu ģimnāzijā. Veselības stāvokļa dēļ viņu skolā negrib uzņemt, taču skolā viņa kļūst par līderi un skolu beidz ar zelta medaļu. Zenta Mauriņa apzinās savas pedagoga spējas un vēlas studēt, bet tēvam pasliktinās veselība un viņa to nevar darīt. Viņa nodibina privātu proģimnāziju Grobiņas doktorātā, kuru viņa vada līdz 1920. gadam. Pēc tam Liepājā pasniegusi privātstundas un sacerējusi ludziņas bērniem, kuras publicējusi ar pseidonīmu Amenta Zīra.…
