Galvenie tēli:
Nora-sava vīra klātbūtnē izturas bērnišķīgi. Sakumā Norai ir svarīgi būt labai sievai, jo viņa uzskata, ka ir Torvaldam (viņas vīram) pats svarīgākais dzīvē, lai gan beigās saprot, ka Torvaldam vissvarīgākais ir viņš pats. Norai, saprotot, ka Torvalds nav tas par ko viņa viņu uzskatīja, vienīgā izeja ir palikt vienatnē, jo viņa nevar būt laba māte un sieva, ja viņa vispirms neatrod pati sevi.
Lugas alternatīvajā nobeigumā Nora dod Torvaldam vēl vienu iespēju savu bērnu dēļ, taču alternatīvais nobeigums laika gaitā ir guvis mazāku popularitāti nekā dabra pirmā versija. Arī Ibsens piekrišanu alternatīvai versijai nožēloja.
Lugas gaitā Nora piedzīvo arhetipisko atklāsmi un sevis apzināšanos. Noras tēlā saskatāmas līdzības ar Ofēlijas tēlu „Hamletā”- abas sievietes meklē izeju no vīriešu kontrolētās un no vīriešiem atkarīgās dzīves un tās traģēdijām.
Torvalds-sākotnēji viņa attieksme pret Noru šķiet mīloša, taču lugas gaitā atklājas esam vienīgi egoisma vadīta. Īpaši Torvalda liekulība atklājas, kad viņš atraida Noru par tās izdarīto kļūdu, taču, kad problēma atrisinās, pēkšņi viņai piedod.
Kristīne- lugā reprezentē patstāvību, ko iegūt ļāvusi gūt vīra nāve.
…
