Vissenākie cilvēki radās uz Zemes pirms vairāk nekā miljona gadu. Viņi stipri atšķīrās no mūsdienu cilvēkiem un atgādināja lielus pērtiķus. Pieres viņiem bija zemas un slīpas. Smadzenes viņiem bija lielākas nekā pērtiķiem, taču daudz mazākas nekā mūsdienu., cilvēkam. Cilvēki staigāja stipri salīkuši. Rokas viņiem sniedzās pāri ceļgaliem. Pirksti viņiem bija neveikli. Cilvēki ar rokām varēja veikt tikai visvienkāršākos darbus: rakt zemi, ķert, sist.
Ar nedaudzām valodas skaņām cilvēki izteica naidu un bailes, sauca palīgā un brīdināja cits citu par briesmām.
Cilvēkiem nebija tādu stipru ķepu, cietu nagu un zobu kā lielajiem plēsīgajiem zvēriem. Bet vissenākie cilvēki izmantoja akmeņus ar uzasinātu malu. Lai uzasinātu akmenim malu, cilvēks atskaldīja no tā sīkus gabaliņus, sitot pa to ar otru akmeni. Akmeni ar uzasināto malu sauc par rokas cērti. Ar to varēja pārcirst kaulu, nocirst rungu, uzasināt galu nūjai, kuru izmantoja zemes uzrakšanai. Cērte bija cietāka par jebkuriem zobiem un nagiem, bet sitiens ar smago rungu bija stiprāks par lāča ķepas cirtienu.…
