Latviešu zemnieku attiecības pret viņu vācu kungiem bija tikai saimieciskas: nodevu došana un klaušās iešana, jo savu politisko brīvību un tiesības viņi bija zaudējuši līdz ar latviešu zemes nonākšanu vācu varā 13. gs.; tomēr visu 14. gs. latvieši vēl bija personiski brīvi ļaudis. Attiecības starp zemes valdītāju laukos un no viņa saimnieciski atkarīgajiem zemniekiem historiogrāfija sauc par muižkundzību.
Muižkundzības nodibināšanās pamatā bija lauku kungam pakļauto zemnieku nodevas: lauku ražojumi un maksājumi naudā, tātad privāti (ne publiski) nodokļi. 14.gs. un 15.gs. vērojama strauja nodevu augšana gan vasaļu, gan zemes kungu saimniecībās; salīdzinot ar 13.gs., tās bija augušas apmēram divdesmitkārtīgi t.i. 2000%.
Blakus nodevām vacu iekarotāji jau 13.gs. sāka prasīt no zemniekiem privātas klaušas lauku darbiem, un 14.gs. un 13.gs. Klaušu augšana skaidri vērojama Livonijas ordeņa un garīgo organizāciju muižās. Pirmās noteiktās ziņas par klaušām vasaļu saimniecībās datējamas ar 15 .gs. otro pusi, līdz ar vasaļu muižas novadu rašanos. Tomēr klaušās iešanas institūts 15.gs. vēl bija daudz mazāk attīstīts nekā nodevu ievākšana. Vispār 14. un 15.gs. nodevu un klaušu lielums – gan ar nenoliedzami augošu tendenci – nebija visur vienāds, un 14.gs. vēl nebija ar likumu sankcionēts. …
