Senās Grieķijas filosofija

Vārdu “filozofija” veido divi vārdi – mīlestība (philiā) un gudrība(sofia).
Grieķi ir teorētiskās domas (theōriā – vērojums) izveidotāji Eiropas civilizācijā. Grieķijā tika izstrādāts jauns domāšanas tips, kas orientējās uz racionālismu pasaules procesu izskaidrošanā, ignorējot dievišķos spēkus un orientējoties uz kosmosa un cilvēka dzīves demitoloģizāciju. Šai domāšanai bija ģeometrisks raksturs, ko vairs nenoteica opozīcijas debesis/zeme, augša/apakša, svešs/savs utt.
Impulss kosmiskās vienības meklējumiem bija sociālā dzīve, konflikti, problēmas. Grieķi intensīvi nodevās prātojumiem par to, kā no konflikta var izveidoties saskaņa, kā savienojot pretpolus – naidu (eris) un mīlestību (philiā), kā vispār kaut kas var pastāvēt un kādi ir šīs pastāvēšanas priekšnoteikumi. Var pilnīgi droši apgalvot, ka filozofija ārpus specifiskā grieķu politiskā dzīves režīma, pirmām kārtām demokrātijas un tās tradīcijām, nav iedomājama. Filozofija izauga no grieķiskās dzīves kārtības, pati stimulējot tās attīstību.
Nepieciešamība pēc filozofijas saistīta ar tam laikam savā intensitātē un plašumā nepieredzētu cilvēku redzesloka paplašināšanos. Pieredze auga, un iestājās brīdis, kad kļuva nepietiekamas no senčiem mantotas iemaņas un zināšanas, kuras tradīcija nodeva no paaudzes paaudzei. Tajā laikā radās arī izteiciens: “Ceļš uz meistarību – garš, bet dzīve – īsa.”

Taless

Filozofija bija neierasts pasaules redzējums. Tā sākās ar Talesu (625 – 547) no Milētas, kas bija arī pirmais matemātiķis, astronoms un fiziķis Jonijā.
Tiek uzskatīts, ka viņa sacerējumi ir “Par elementiem”, “Par saulgriežiem”, “Par saulstāvjiem”, “Jūras astroloģija” u.c.
Taless mācīja, ka visa pirmsākums (archē) ir ūdens, kurā peld arī zeme. Ūdens – dzīves avots, jo viss dzimst un vairojas caur ūdeni (mitrumu, sēklu, asinīm). Ūdenī viss ir arī apgarots, jo, līdzīgi dzīvās dabas parādībām, dzimst, mainās un iet bojā.…