Gundegas Repšes valdzinoši dusmīgā publicistika

Gundega Repše (skat. piel. nr. 1) ir viena no šodienas spēcīgākajām latviešu prozaiķēm, kā arī nepārspēta publiciste. Viņas grāmatas (skat. piel. nr. 2) „Koncerts maniem draugiem pelnu kastē” (1987), „Ugunszīme” (1990), „Septiņi stāsti par mīlu” (1992), „Šolaiku bestiārijs” (1994), „Ēnu apokrifs” (1996), „Pieskārieni” (1998), „Sarkans” (1998), „Īkstīte” (2000), „Sieviete miglā” (2001), „Alvas kliedziens” (2002), „Ludovika zemes” (2004), „Vara rati” (2006), „Brālis” (2005), „Pilsoniskā rasa” (2007) un jauniznākušais romāns „Bāreņu nams” daļai sabiedrības noteikti ir kā labas literatūras rokasgrāmatas. Autore tiecas sabalansēt prakticisma laikmetu, kas iestājies Latvijā, ar garīgumu un atgādina latviskās ētikas vārdiskās formulas. G. Repše iestājas par sargājamo, saudzējamo un kopjamo. Kultūras izpratne viņas grāmatās kļūst arvien sarežģītāka un daudzslāņaināka, iezīmējas iešana uz vēl augstākām un smalkākām norisēm. Likumsakarīgi šķiet tas, ka G. Repše pievēršas problēmai par mākslinieka attieksmi pret politiku. Mākslinieks nedrīkst dezertēt. To savulaik lieliski apliecinājis Ojārs Vācietis, un G. Repše godam kopj šo ideju tālāk. ( Vai „Brālis” arī netika rakstīts šīs pašas idejas iedvesmots?) G. Repše arī publicistikā ir māksliniece. Viņa piesauc zināmas analoģijas, kas izskaidro dzīves un mākslinieciskās fantāzijas divvienību. Tā ir iešana uz augšu – uz garīgo smaili.