- Nāc pie manis, Kate, - Intars uzrunāja rudspalvaino kaķeni. - Nāc, es tevi samīļošu.
Dzīvnieciņš paklausīgi notrausās no dīvāna atzveltnes, kur bija omulīgi snauduļojis, un murrādams ierāpās savam saimniekam klēpī.
- Nu, redzi nu, cik nelāgi sanācis, - divdesmitgadīgais jauneklis skumjā balsī sacīja, bužinādams kaķenes kažoku, - tagad mēs ar tevi esam palikuši pavisam vieni... Nav vairs mūsu mīļās Ivetiņas, nav vairs viņas jautrās un nebēdnīgās čalošanas par visādiem niekiem... Vai atceries, kā viņa sēdēja šajā dīvānā un kasīja tev aiz auss? - Intars paņēma kaķeni aiz padusēm un iespieda seju Kates mīkstajā un pūkainajā vēderiņā. - Ak, Kungs, - viņš noelsās, - tu joprojām smaržo pēc viņas mīļākajām smaržām! Ir taču pagājušas veselas trīs dienas, kopš Iveta no mums aizgāja, bet viņas aromāts joprojām uzjundī pat no tevis, manu mīļo kaķīt... Jā, un tās muļķa skuķes mantas - tās te izmētātas pa visu dzīvokli! Jāsavāc, jādabū prom no acīm, lai nekas vairs par viņu neatgādinātu. Tā jau var prātā sajukt...
Tad Intars neviļus palūkojās uz galda noliktajā telefonā. Varbūt mēģināt viņai piezvanīt? Un ja nu viņa tomēr pārdomā un atgriežas? Ar ko gan tas izlutinātais bagātnieks, pie kura viņa tā aizskrēja, ir labāks par mani? Mums taču kopā visiem bija tik labi...…
