Sēru zvanīšana baznīcas tornī, sēru dziedāšana kapsētā, pulks sērīgu ģīmju ap vaļēju kapu, kapā melns, lepns zārks, uz zārka jauks puķu vainadziņš. Nomiris bagāto Raudupu saimnieks. Nomirdams viņš atstāja lielu mantu, viņam nebija žēl no viņas šķirties, bet bija žēl, ka kodes nesaēd vai zaglis nenozog. Atraitnei pat asara nenobira, bet dēlēns bija nobijies. Kad kaps bija aizbērts visi posās prom. Visi sabraukuši uz Raudupieti pie galda sēsties. Visi sasēžas sāk mieloties kādā galā sadzird smieklus. Visi ēd, dzer sāk aptumst un kāds uzsāk danci. Visi ārā danco kad pēkšņi no aiz lielā trokšņa pamostas Matīsiņš un sauc Kārli.…
