Jau piesakot tēlus autors lasītājus iepazīstina ar to sociālo statusu un piederību, norādot arī uz to saistību ar vadošajām traģēdijas varonēm. Tas ļauj lasītājam vieglāk orientēties lugas darbībās un sižeta attīstībā.
Interesanti, ka lugas darbību autors meistarīgi un raiti spēj virzīt ar negaidītu pavērsienu palīdzību, piemēram, atklājot Marijas Stjuartes nelāgo pagātni vai arī par tās lielāko palīgu un glābēju padarot sākotnēji šķietami atturīgu un nelaipnu jaunekli, viņas sarga brāļadēlu Mortimeru.
Lugas gaitā vairākkārt tiek izspēlētas viltus domas, vārdi, glaimi. Piemēram, Mortimers spēj apmānīt par Elizabeti, liekot noticēt par savu labvēlību tās lēmumiem un atbalstu Marijas Stjuartes iznīcināšanas plānā. Šī tēla valoda ir tik meistarīga, ka lasītājam apjaust patieso viņa darbību mērķi un būtību izdodas vien monologā, kurā viņš pats atklāj savus nodomus. Viņš grib pavērt ceļu brīvībai, taisnībai, kā arī pats gūt vērtīgāko balvu – Mariju Stjuarti.
Par spīti smalkajai, izmeklētajai un nedaudz distancētājai valodai, tēlu pārdomas, izjūtas un plāni, kā arī kaislības noprotamas visnotaļ tieši un izjusti. …
