Novele ir uzrakstīta vienkāršā valodā, izmantojot dažus neierastus vārdus, kā piemēram: memmiņ, apmiegojas, iegātņi, balsienu, u.t.t. Novelē gandrīz visas sarunas norisinājās mierīgi, mīļi, izņemot Raudupietes sarunas, jo tās dažkārt bija asas un neiecietīgas. Raudupiete sākumā ar Kārli runāja mīļi un laipni, bet tad, kad viņa nepanāca, ko vēlējās, viņas runas stils mainījās, kļuva ass.
Manuprāt, R.Blaumanis ir mēģinājis šajā novelē parādīt, ka nevajag darīt ļaunus, sliktus darbus, jo agrāk vai vēlāk viss nāks atpakaļ! Man šķiet, ka viņam tas izdevās. Darbs, manuprāt, ir uzrakstīts labi, jo lasot, gribas uzzināt, kas notiks tālāk... Diemžēl, stāsts ir ar skumjām beigām, bet tas taču ir tikai izdomāts stāsts, kas liek mums aizdomāties!
…
