Alumīnijs ir IIIA grupas p elements.
Savienojumos šim elementam raksturīga oksidēšanas pakāpe +3. Kompleksos savienojumos alimīnijam koordinācijas skaitlis atkarībā no liganda izmēriem un spējas polarizēties ir 4 (sp3 hibridizācija).
Atrašanās dabā. Alumīnijs dabā ir visizplatītākais metāls. Izplatības ziņā tas ieņem trešo vietu aiz skābekļa un silīcija. Zemes garozā pēc masas ir 8,8% alumīnija un tas sastopams aptuveni 250 minerālos.
Iegūšana. Alumīniju iegūst, elektrolizējot 6...8% Al2O3 šķīdumu izkausētā kriolītā K3[ALF6]. Kausējuma kušanas temperatūras pazemināšanai pievieno arī CaF2 vai MgF2. Elektrolīzes process noris 900oC temperatūrā. Kausējumā nepārtraukti ievada alumīnija oksīdu. Pie ogles anodiem izdalās skābeklis un oksidē anodus līdz CO un CO2. Anodi sadeg, un tie regulāri jāatjauno. Iegūtais alumīnijs nav tīrs, tādēļ to attīra, elektrolītiski rafinējot. Elektrolītiskā alumīnija cenu nosaka galvenokārt patērētās elektroenerģijas izmaksa. Lai iegūtu 1 tonnu alumīnija, patērē aptuveni 18 000 kW*h elektroenerģijas.
Fizikālās īpašības. Alumīnijs ir sudrabbalts, viegls metāls ar labu elektrovadītspēju (aiz Ag un Cu). Arī siltumvadītspēja tam 3 reizes lielāka nekā dzelzij. Alumīnijs ir ļoti plastisks metāls. No tā var iegūt plānas alumīnija folijas, kuras lieto kondensatoros un par iesaiņojamo materiālu.
Alumīnijam piemīt vājas paramagnētiskas īpašības. To var viegli valcēt un metināt. Taču alumīniju grūti mehāniski apstrādāt un izliet no tā dataļas.…
īsumā VISS (atrašanās darbā, iegūšana, fizikālās un ķīmiskās īpašibas, pielietošana, svarīgākie savienojumi un to īpašības)svarīgākais par šiem ķīmijas elementiem: alumīnijs, cinks, varš, hroms, mangāns, dzelzs.
