Manuprāt, dzejnieki jūt līdzīgas sajūtas – bailes, apjukumu, neziņu, bet tajā pašā laikā ņem to, ko pilsēta viņiem sniedz. Dzimtene netiek aizmirsta viņu abu gadījumā, viņi tikai to redz atšķirīgi. Abiem dzejniekiem patīk dzimtenes un pilsētas motīvs – viņi nedaudz atgādina Aleksandru Čaku, ar visām raksturīgajām lietām, pieminot izkārtnes, arī meitenes un dzeršanu. Protams, abi autori raksta par sevi, par kādu būtni, par cilvēkiem kopumā, par pilsētas gaismām, arī par jautrību, kas valda lielajās pilsētās. Man vieglāk likās lasīt Tauna dzeju, tā likās raitāka un man tuvāka, Saliņa dzeja bija vairāk nobriedušāka, ar mazāk salīdzinājumiem. Abi izmanto epitetus, arī svešvārdus. Saliņa dzejolis „Atjaunošanās” bija neparasts, likās vairāk atšķirīgs no citiem dzejoļiem. Taču īstenībā var just, ka viņi viens otram ir tuvu stāvošas personas un ietekme jūtama ne tikai no Čaka, bet arī vienam no otra. Ja rastos iespēja, tad labprāt palasītu vēl Tauna dzeju. …
